Vai šiem stāstiem būs zināmas beigas?
Esejas, dzejas.... īsi stāsti vai romāni, tehniski apraksti un pamācības, ko tagad sauc par manuāļiem. Kas būs šeit, to es nezinu, bet nojaušu. Nojaušu, par ko gribu rakstīt, ko gribu teikt un kāpēc. Teksts ar bildēm. Vai tā var būt eseja?
Divas lappuses, noklātas ar sēpiju, kopā salipušas. Putekļi izbirst un noklāj rokas, kā mālainas zemes pikas, salīp ar sviedriem.
Pirms dažām dienām atradu vecu piezīmju grāmatiņu, rūtiņu lapas, zaļgani ādas vāciņi, maza... iekšā vārdi dzejā. Ziemeļnieks, Bārda, Elksne, Breikšs, Bodlērs un Tagore... toreiz nozīmīgu autoru radītās rindas un atklāsmes. Vai šī ir dzeja, kuru izlasot mainās dzīve? Dzīves uztvere?
"Esi rāma, mana sirds, nesacel putekļus. Lai pasaule pati atrod ceļu pie tevis."
Rabintranats Tagore (1861-1939)
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru