vakar strauja kā "pūt vējiņi, dzen laiviņu..." svina pelēka, melna
Bez laivām, bez airētājiem, bez kuģīšiem Jelgava, Jūrmala, pilsēta cita kāda.
Laikam beigusies sezona, nokavēti braucieni vasaras vējos un saulē, tikai Hercogs Jēkabs pilsētā ar nākotni un bez ikdienas dzīves vakaros.
Upes
Nopirku Andras Manfeldes dzejoļu krājumu, jauno – „Betona svētnīcas”, neizskaidrojami savādo, mazliet baiso. Lasu vakaros, krēslā, tumsā, jo dienā nav laika, ne jau laika lasīt, bet tas nav dienas laika krājums, tie ir gaismas mirkļi vakara tumsā, ar sveci, ar tēju, ar medus burciņu galdā.
***
tava vienmēr nākšana pretī
mana vienmēr tiekšanās prom
sieviete, tu esi upe
kad tu pamodusies klusē......
tad tu esi kā maize, kā brūce, kā brūklene purvāja dūņās, piloša, salda, tu mosties
tu nesadzīstoša vienmēr
kāds saplēsis tavas vēstules, kāds, kas dirnēja uz tilta, šūpojās čīkstošās margās
un metāla balsī smējās
sniega driskas pret tumsu
žūžo
tu pamosties no sapņa, kurā tu biji Frīda, gleznoji ar nazi, vienmēr sarkano, sirds
vārstuļi virs tevis gausi tikšķēdami, dzeguzes tetovējums uz pulsējoši spilgtā, tā nu tu
skumsti, klibiķīte, kamēr debesīs bērni un Djēgo pa maukām
pamodusies un pajautāji:”kā gan tas iespējams? Jau vairākus gadus nedzīvoju vairs es,
bet gan atspīdums sievietes miesā”
/A.Manfelde/
Andra..........Frīda
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru