otrdiena, 2010. gada 9. marts

daudzās ziemas dienas


jau tāda neliela depresija no ieilgušās ziemas..... pavasara mētelītis gaida savu kārtu tikt uzvilktam, bet nekā! Pamazām, lēni slinkojot, adu sev Īru tvīda jaciņu, arī pavasarim. Var būt pie tā lēnās nākšanas vainīga lēnā adīšana?
Ik rītu gaisma atnāk ar dažiem mīnusiem un dienas spožā saule dzen izmisumā dēļ nemazgātajiem logiem - it visur! Varētu jau riskēt un nomazgāt, bet ko par to teiks mans kakls, kurš kopš pagājušās vasaras angīnas ik trešo rītu liek sevi manīt (šoziem) ar smeldzošām, skrāpējošām ziņām.
Gribu vasaru!
Gribu, lai sniegs pazūd vienā naktī, neviss kūst nedēļām ilgi ar peļķēm, jo, savus noskatītos gumijniekus dabūt nevaru, gaidu telefona zvanu ar priecīgu vēsti - "Jūsu zābaciņi ir atbraukuši!", bet.... klusums ; /
Svētdienas vakarā nonācām pie atzinuma, ka: "Dzīvnieku pasaulē dejo kā kurš". Kāpec? neatceros, vai to ietekmēja Dejo ar zvaigzni 3?

Nav komentāru: