tā teikt, saņēmu mantojumu! :) Vecāsmammas darināts vainags tautastērpam (paicis vairs tikai vainags ;/) un tas arī tāds - paplucināts. Atceros kā bērnībā ar māsīcām staigājā "pa kluso" ar vainagu galvā, tad vēl bija (vismaz manā atmiņā palicis) labāks, nebija visas lielās stikla zīles nobirušas un oderīte tik sapelējusi. Bet ne par to... tagad sāksies mans darbs vainaga restaurācijā, jo, manuprāt, restaurēt, maksimāli saglabājot vecās detaļas, būs vērtīgāk, nekā gatavot jaunu. Vainaga vecums varētu būt ap 73/72 gadiem, to es vēlāk precizēšu, tas ir vecāsmammas skolas darbs, kad viņa mācījās Jelgavas mājturības skolā. Mamuciņam (tā mēs saucam vecomammu) šogad būs jau 91.
Viens brīvdienu vakars, kurā datoru ir okupējuši mājas puiši, un zaķis gatavs, jo nav jau nekā cita ko darīt pie TV. Vienkārša pelēka dzija, vislabāk ciets īru tvīds, tamboradata un mazliet filcējamās vilnas un filcēšanas adata. Recepti kā tamborēt nerakstīšu, pilnīgi brīva improvizācija - sākot no rumpja pamatnes un uz augšu, kad kakls jau labā garumā, jāsāk stūķēt iekšā pildījumu, jo vēlāk jau vairs nevarēs tik klāt, šūts te nav nekas, visu tikai pietamborē vajadzīgajās vietās.
šī nedēļa Rīgā pagāja īpaši savādāka. Rīgas centrs vairākas dienas piedzīvoja pārvērtības, dažas dienas 1991.gads, dažas 1941.gads.... Rīgā filmē filmu "Das Blaue vom Himmel" Barikāžu sajūtu jau piedzīvoju "īstajās" barikādes dienās janvārī, kad mācījos Māksliniecisko ādas apstrādi 5.arodsskolā Vecrīgā. Atceros kā ar kursabiedriem staigājām pa Vecrīgu pirmajās barikāžu dienās,diezgan daudz stundas pavadījām Doma baznīcā, tur nāca atpūsties visi, kas barikādās uzturējās visu diennakti. Vēlāk, kad situācija sāka kļūt pārāk saspringta un riskanta, vairs netiku uz centru, un labi vien, ka tā, jo nedomāju, ka tādam jaunam skuķim tur bija ko darīt. :) Pietika tuvējo ar pastaigu līdz toreizējam Stahanoviešu tiltam (tagad Slāvu), nesām zupas un citus ēdienu Rīgas sargātājiem no laukiem. Bet šīs barikādes, lai arī centīgi sagatavotas pēc iespējas precīzākas, līdzīgākas utt, tomēr bij pavisam citas! Sajūtas, noskaņa, sarunas... lai arī centāmies, tur valdīja jautrība (ko cītīgi slēpām katra "dubļa" filmēšanas laikā ;) ) brīvi nepiespiesta atmosfēra. Pa vidu jau neliela nīkšanas sajūta, jo filmēts tika ļoti reti, starp "repetīcijām" un īstajiem dubļiem bija garas pauzes, kurās gaidījām un salām.... Vispār jau pirmo reizi piedalījos šādā masu skatu filmēšanā. Jauna interesanta pieredze, pacietības pārbaude un solis fimu karjerā :D dažas bildes no mobilā telefona un dažas citu fotogrāfu blogos
jau tāda neliela depresija no ieilgušās ziemas..... pavasara mētelītis gaida savu kārtu tikt uzvilktam, bet nekā! Pamazām, lēni slinkojot, adu sev Īru tvīda jaciņu, arī pavasarim. Var būt pie tā lēnās nākšanas vainīga lēnā adīšana? Ik rītu gaisma atnāk ar dažiem mīnusiem un dienas spožā saule dzen izmisumā dēļ nemazgātajiem logiem - it visur! Varētu jau riskēt un nomazgāt, bet ko par to teiks mans kakls, kurš kopš pagājušās vasaras angīnas ik trešo rītu liek sevi manīt (šoziem) ar smeldzošām, skrāpējošām ziņām. Gribu vasaru! Gribu, lai sniegs pazūd vienā naktī, neviss kūst nedēļām ilgi ar peļķēm, jo, savus noskatītos gumijniekus dabūt nevaru, gaidu telefona zvanu ar priecīgu vēsti - "Jūsu zābaciņi ir atbraukuši!", bet.... klusums ; / Svētdienas vakarā nonācām pie atzinuma, ka: "Dzīvnieku pasaulē dejo kā kurš". Kāpec? neatceros, vai to ietekmēja Dejo ar zvaigzni 3?
Klāt marts, un tāpat kā pērn, arī šogad sākam Kalnciema kvartāla "atdzīvināšanu" no ziemas miega. 6.martā - dienas gaišākajā pusē, ap 11:00 līdz pat 16:00, pagalmā rosīsies ziedu pārdevēji, lauku labumu tirgotāji, rotu darinātāji un Mārtiņš Rītiņš ar Slowfood konceptu. Viss kā pa vecam, bet pavisam no jauna!
šī ir barga ziema! To droši vien atcerēs vēl ilgus gadus. Sniega kupenas līdz padusēm, neticiet... sagādāšu pierādījumus tuvākajās dienās :) Bet ir traki, ja jakas piedurknes ir īsas, ja džemperīši ir ar puspiedurknēm, ar 3/4 piedurknēm... tāda ir mode ;) Tāpēc nākas upurēties modei un domāt, kā šādā salā sasildīties. Pirmie ir tapuši pavisam vienkārši melni valnīši ar atlasa lentīni ;) gaumīgi (tā man pašai šķiet)
plivinot spārnus pret kaistošu liesmu, pret kvēlojošu spuldzi, pret gaismu... neremdināmas alkas pēc saules!? Katram tauriņam ir savs naktstauriņš, apņēmīgs savā tiešumā izdzīvot gasmu naktī! Sajaukt dienu ar nakti, sauli ar mēnesi, dievu ar .... vai, ieklausos Viendienītes spānu šalkšanā! Tos nevar dzirdēt? bet es dzirdu, katru dienu kā pārmetumu par vienas dienas izdzīvošanu naktī, par neiespējamā ietriekšanu nebūtībā. Laimīgu Jauno Gadu,
Lai citiem riekstiņš, pīrādziņš, Mums, lūk, tur logā mēnestiņš,nekā, tā nu nebūs gan, ka mums tikai mēnestiņš, bet citiem riekstiņi un gardumi.Cepamkūkas, ciparkūkas! :)Vislabāk jau mīklu gatavot "pašam", bet kas tev dos vaļas, ja daudz dažādu pasākumu jāpaveic tādā īsā nedēļas nogalē, kad strauji tuvojas Ziemassvētki!par piemēru viena piparkūku mīklas recepte
Medus - 250g
Iesala ekstrakts - 250 g
Cukurs - 100 g
Sviests - 100 g
Milti - 450–500 g
Olas - 2 gab
Majonēze - 100 g
Sinepes - 1 ēdamkarote
Cepamais pulveris - 1 tējkarote
Garšvielas (muskatrieksts
krustnagliņas, kanēlis, kardamons,
koriandrs, citrona miziņa un citas
pēc izvēles).
Medu ar iesala ekstraktu karsē uz
ļoti lēnas uguns
Kad masa ir kļuvusi šķidra, maisot
pievieno sviestu un cukuru
Pēc tam, visu maisot, masu nedaudz atdzesē. Pievieno majonēzi, sinepes, olas, garšvielu maisījumu. Pagatavoto mīklu, pirms cepšanas, ieteicams pāris dienas izturēt ledusskapī. Mīklu izrullē, formē un liek uz cepešpannas, cep. Gatavās piparkūkas karstas no pannas noņem ar platu nazi
Šo sestdienu līdz 13:00 mēs pavadījām Mārupes k/n pirmssvēku koncertā. Pirms pirmssvētku koncerta bij patiesi liela kņada ar balto vilnas zeķu un valnīšu adīšanu. Visiem, kam nebij "pa rokai" omes vai mammas ar abām kreisajām rokām ;) Jāņa omīte adīja zeķītes. Pasūtītāji pat vēl pēdējā vēlā vakarā zvanīja, lai 'palīdzot, jo neesot valnīšu un zeķu!
gan tiešā, gan pārnestā nozīmē :) Ziepes vārīt var katrs, bet ne jau "kurš katrs", tur ir jābūt uzstājībai un izturībai, jo vairāk tās ir, jo "lielākas ziepes" sanāk, pat tādas, ko nevar izstrēbt pēcāk. Mazas, apaļas un kantainas var savārīt kopā ar esencēm - dzīves smaržām no ikdienas vai svētkiem, brīvajam laikam vai darbdienas steigai. Process ir iedvesmojoši pavedinošs - uz domām par nākamajām ziepēm :)
Tā kā apkārt plosās gripas laiks un nākas palikt mājās ar slimnieciņu, ir laiks izmēģināt dažādas jaunas tehnikas.
Atradu internetā Barbara Allen pamācību lāču filcēšanā ar adatu un sekojot viņas padomiem radās šis pelēcītis, kuram Gustavs uzfilcēja draugu - mušu vārdā "kas nekas". Tā laikam ir pārlieku liela TV reklāmu ietekme, vai var būt tikai Tele2 :)
Tas nezināmais "zvērs" nav nemaz tik briesmīgs, bet pārsteidzošs gan. Kopā ar Zani pusi dienas gatavojāmies iemēģināt filcēšanu uz zīda, pusi tāpēc, ka jāsagādā materiāli - zīds (Artilērijas ielā) un vilna (Klippan Saule), ziepes un citi sīkumi, kas aizmirsušies mājās.... pēc visu šo vietu apmaklēšanas jau dažiem ir skaidrs, ka gribās ēst! Izvēle nav liela, bet beigās esam sagrābušās desmitiem nesamo maisu un pat viena burka!
Jāatzīstas, ka vienas šalles izgatavošana prasa diezgan daudz laika, protams, to nevar salīdzināt ar tāda pat platuma un garuma šalles uzadīšanas laiku, bet tomēr.. Zīdu pakāpeniski noklāj ar izvēlētajiem vilnas toņiem, bet nācās secināt, ka sausā salikumā kopskats atšķiras no iegūtā (plakanā) klājuma. To katram pašam vajadzētu izmēģināt, jo noteikti, ka vilšanās ajūta katram ir individuāli mērāma - man pēc pelēkmelnās šalles attīšanas tā bija ļoti liela! ;/
veidi, kā filcēt ir dažādi - vienpusējs vai abpusējs, jāsaka, ka domas un idejas rodas darbošanās procesā, kā vēl mēģināt un ko ar to visu darīt, te var izvērsties plaši, ja ir drosme eksperimentēt.
Šodienas darbi bija nogurdinoši un reizē arī iedvesmojoši. Mustura dalībniecēm liels paldies, visām, kas deva savus darbus izstādei, kas uzticējās un ticēja, ka mērķis ir labs un sasniedzams, esam to panākušas! Vai jūs ziniet, ka visiem patīk gan lāči gan lakati, ka visi brīnās un priecājās par paveikto, par skaistumu, mīksto dziju, košajām svītrām, par izbrīnīto lāču purniņu izteiksmi, par Laringīta spuraino kažoku.... Nebija viegli sakombinēt un realizēt iecerēto darbu izvietošanas taktiku, nācās no dažām lietām atteikties, izmantot citu veidu, bet rezultāts nav slikts. Var jau teikt, ka vienmēr var labāk, protams, bet ... vai labāk nav darīt, nekā nedarīt neko!? Man bija labs palīgs, paldies Olga, viss ir izdevies lieliski! Viesu māja "Lāču miga" izmitināja mūsu lāčus un adītos lakatus!
P.S. Bilžu kvalitāte nav laba, vēl jo projām gaidu no remonta savu labāko fotoaparātu ;/
Spāņu ražotāja Katia jaunā dzija (follija lente?) Elipse. Šovakar tiku pie šāda kamoliņa un izmēģināju gan tamborēt, gan adīt. Mazā izmēra puķē ir tamborētas ziedlapiņas, pavediens diezgan mīksts un nevar to veidot lokot un staipot. Lielajā puķē ir adīta sleja, kas ievīta starp melnā auduma kārtām. Dekorēta ar sudrabainā diega pavedieniem.
Starp vējainām dienām un tumšiem vakariem ir vieta, kas izceļās ar mājīgu atmosfēru, labticīgu noskaņu un mieru. Tā ir māja meža malā, pilna ar lāčiem un labsirdīgiem cilvēkiem. Mēs esam tur laipni aicināti iekārtot izstādi. Dažādi, pašu rokām darināti lāči, mīļi un rūcīgi, tamborēti, adīti un šūti, kādus tik radošas rokas spēj radīt. Adīti plecu lakati, mežģīņu kārtām pār adatām, krāsu pārejām - mierīgām un košām, rudenīgi kā - koku lapas, apsarmojuši kā zari pirms ziemas..... tādi ir mūsu darbi, ko vēlamies parādīt visiem, kas gribēs tos ieraudzīt.
Kādreiz esot bijis tāds laiks, kad cilvēki darīja visu paši, tagad mēs daram sev un priekš citiem. Tikai ir jautājums, vai tas der visiem? Laikam jau nē.
tā mēs pavadījām divas dienas, Lido atpūtas centrā, nosalušas un cilvēku pārņemtas, viņu domas mēs lasījām pa gabalu, tās tur spieto apkārt kā mazie ūdens pilieni, kurus vējš ness no ūdenskrituma aiz klins (mākslīgās, protams!)
